Canto 10, Chapter 12
श्रीशुक उवाच क्वचिद् वनाशाय मनो दधद्व्रजात्प्रात: समुत्थाय वयस्यवत्सपान् । प्रबोधयञ्छृङ्गरवेण चारुणाविनिर्गतो वत्सपुर:सरो हरि: ॥ १ ॥
śrī-śuka uvācakvacid vanāśāya mano dadhad vrajātprātaḥ samutthāya vayasya-vatsapānprabodhayañ chṛṅga-raveṇa cāruṇāvinirgato vatsa-puraḥsaro hariḥ
तेनैव साकं पृथुका: सहस्रश:स्निग्धा: सुशिग्वेत्रविषाणवेणव: । स्वान् स्वान् सहस्रोपरिसङ्ख्ययान्वितान्वत्सान् पुरस्कृत्य विनिर्ययुर्मुदा ॥ २ ॥
tenaiva sākaṁ pṛthukāḥ sahasraśaḥsnigdhāḥ suśig-vetra-viṣāṇa-veṇavaḥsvān svān sahasropari-saṅkhyayānvitānvatsān puraskṛtya viniryayur mudā
कृष्णवत्सैरसङ्ख्यातैर्यूथीकृत्य स्ववत्सकान् । चारयन्तोऽर्भलीलाभिर्विजह्रुस्तत्र तत्र ह ॥ ३ ॥
kṛṣṇa-vatsair asaṅkhyātairyūthī-kṛtya sva-vatsakāncārayanto ’rbha-līlābhirvijahrus tatra tatra ha
फलप्रबालस्तवकसुमन:पिच्छधातुभि: । काचगुञ्जामणिस्वर्णभूषिता अप्यभूषयन् ॥ ४ ॥
phala-prabāla-stavaka-sumanaḥ-piccha-dhātubhiḥkāca-guñjā-maṇi-svarṇa-bhūṣitā apy abhūṣayan
मुष्णन्तोऽन्योन्यशिक्यादीन्ज्ञातानाराच्च चिक्षिपु: । तत्रत्याश्च पुनर्दूराद्धसन्तश्च पुनर्ददु: ॥ ५ ॥
muṣṇanto ’nyonya-śikyādīnjñātān ārāc ca cikṣipuḥtatratyāś ca punar dūrāddhasantaś ca punar daduḥ
यदि दूरं गत: कृष्णो वनशोभेक्षणाय तम् । अहं पूर्वमहं पूर्वमिति संस्पृश्य रेमिरे ॥ ६ ॥
yadi dūraṁ gataḥ kṛṣṇovana-śobhekṣaṇāya tamahaṁ pūrvam ahaṁ pūrvamiti saṁspṛśya remire
केचिद्वेणून्वादयन्तो ध्मान्त: शृङ्गाणि केचन । केचिद्भृङ्गै: प्रगायन्त: कूजन्त: कोकिलै: परे ॥ ७ ॥ विच्छायाभि: प्रधावन्तो गच्छन्त: साधु हंसकै: । बकैरुपविशन्तश्च नृत्यन्तश्च कलापिभि: ॥ ८ ॥ विकर्षन्त: कीशबालानारोहन्तश्च तैर्द्रुमान् । विकुर्वन्तश्च तै: साकं प्लवन्तश्च पलाशिषु ॥ ९ ॥ साकं भेकैर्विलङ्घन्त: सरित: स्रवसम्प्लुता: । विहसन्त: प्रतिच्छाया: शपन्तश्च प्रतिस्वनान् ॥ १० ॥ इत्थं सतां ब्रह्मसुखानुभूत्यादास्यं गतानां परदैवतेन । मायाश्रितानां नरदारकेणसाकं विजह्रु: कृतपुण्यपुञ्जा: ॥ ११ ॥
kecid veṇūn vādayantodhmāntaḥ śṛṅgāṇi kecanakecid bhṛṅgaiḥ pragāyantaḥkūjantaḥ kokilaiḥ pare
यत्पादपांसुर्बहुजन्मकृच्छ्रतोधृतात्मभिर्योगिभिरप्यलभ्य: । स एव यद् दृग्विषय: स्वयं स्थित:किं वर्ण्यते दिष्टमतो व्रजौकसाम् ॥ १२ ॥
yat-pāda-pāṁsur bahu-janma-kṛcchratodhṛtātmabhir yogibhir apy alabhyaḥsa eva yad-dṛg-viṣayaḥ svayaṁ sthitaḥkiṁ varṇyate diṣṭam ato vrajaukasām
अथाघनामाभ्यपतन्महासुर-स्तेषां सुखक्रीडनवीक्षणाक्षम: । नित्यं यदन्तर्निजजीवितेप्सुभि:पीतामृतैरप्यमरै: प्रतीक्ष्यते ॥ १३ ॥
athāgha-nāmābhyapatan mahāsurasteṣāṁ sukha-krīḍana-vīkṣaṇākṣamaḥnityaṁ yad-antar nija-jīvitepsubhiḥpītāmṛtair apy amaraiḥ pratīkṣyate
दृष्ट्वार्भकान् कृष्णमुखानघासुर:कंसानुशिष्ट: स बकीबकानुज: । अयं तु मे सोदरनाशकृत्तयो-र्द्वयोर्ममैनं सबलं हनिष्ये ॥ १४ ॥
dṛṣṭvārbhakān kṛṣṇa-mukhān aghāsuraḥkaṁsānuśiṣṭaḥ sa bakī-bakānujaḥayaṁ tu me sodara-nāśa-kṛt tayordvayor mamainaṁ sa-balaṁ haniṣye
एते यदा मत्सुहृदोस्तिलाप:कृतास्तदा नष्टसमा व्रजौकस: । प्राणे गते वर्ष्मसु का नु चिन्ताप्रजासव: प्राणभृतो हि ये ते ॥ १५ ॥
ete yadā mat-suhṛdos tilāpaḥkṛtās tadā naṣṭa-samā vrajaukasaḥprāṇe gate varṣmasu kā nu cintāprajāsavaḥ prāṇa-bhṛto hi ye te
इति व्यवस्याजगरं बृहद् वपु:स योजनायाममहाद्रिपीवरम् । धृत्वाद्भुतं व्यात्तगुहाननं तदापथि व्यशेत ग्रसनाशया खल: ॥ १६ ॥
iti vyavasyājagaraṁ bṛhad vapuḥsa yojanāyāma-mahādri-pīvaramdhṛtvādbhutaṁ vyātta-guhānanaṁ tadāpathi vyaśeta grasanāśayā khalaḥ
धराधरोष्ठो जलदोत्तरोष्ठोदर्याननान्तो गिरिशृङ्गदंष्ट्र: । ध्वान्तान्तरास्यो वितताध्वजिह्व:परुषानिलश्वासदवेक्षणोष्ण: ॥ १७ ॥
dharādharoṣṭho jaladottaroṣṭhodary-ānanānto giri-śṛṅga-daṁṣṭraḥdhvāntāntar-āsyo vitatādhva-jihvaḥparuṣānila-śvāsa-davekṣaṇoṣṇaḥ
दृष्ट्वा तं तादृशं सर्वे मत्वा वृन्दावनश्रियम् । व्यात्ताजगरतुण्डेन ह्युत्प्रेक्षन्ते स्म लीलया ॥ १८ ॥
dṛṣṭvā taṁ tādṛśaṁ sarvematvā vṛndāvana-śriyamvyāttājagara-tuṇḍenahy utprekṣante sma līlayā
अहो मित्राणि गदत सत्त्वकूटं पुर: स्थितम् । अस्मत्सङ्ग्रसनव्यात्तव्यालतुण्डायते न वा ॥ १९ ॥
aho mitrāṇi gadatasattva-kūṭaṁ puraḥ sthitamasmat-saṅgrasana-vyātta-vyāla-tuṇḍāyate na vā
सत्यमर्ककरारक्तमुत्तराहनुवद् धनम् । अधराहनुवद्रोधस्तत्प्रतिच्छाययारुणम् ॥ २० ॥
satyam arka-karāraktamuttarā-hanuvad ghanamadharā-hanuvad rodhastat-praticchāyayāruṇam
प्रतिस्पर्धेते सृक्कभ्यां सव्यासव्ये नगोदरे । तुङ्गशृङ्गालयोऽप्येतास्तद्दंष्ट्राभिश्च पश्यत ॥ २१ ॥
pratispardhete sṛkkabhyāṁsavyāsavye nagodaretuṅga-śṛṅgālayo ’py etāstad-daṁṣṭrābhiś ca paśyata
आस्तृतायाममार्गोऽयं रसनां प्रतिगर्जति । एषामन्तर्गतं ध्वान्तमेतदप्यन्तराननम् ॥ २२ ॥
āstṛtāyāma-mārgo ’yaṁrasanāṁ pratigarjatieṣāṁ antar-gataṁ dhvāntametad apy antar-ānanam
दावोष्णखरवातोऽयं श्वासवद्भाति पश्यत । तद्दग्धसत्त्वदुर्गन्धोऽप्यन्तरामिषगन्धवत् ॥ २३ ॥
dāvoṣṇa-khara-vāto ’yaṁśvāsavad bhāti paśyatatad-dagdha-sattva-durgandho’py antar-āmiṣa-gandhavat
अस्मान् किमत्र ग्रसिता निविष्टा-नयं तथा चेद् बकवद् विनङ्क्ष्यति । क्षणादनेनेति बकार्युशन्मुखंवीक्ष्योद्धसन्त: करताडनैर्ययु: ॥ २४ ॥
asmān kim atra grasitā niviṣṭānayaṁ tathā ced bakavad vinaṅkṣyatikṣaṇād aneneti bakāry-uśan-mukhaṁvīkṣyoddhasantaḥ kara-tāḍanair yayuḥ
इत्थं मिथोऽतथ्यमतज्ज्ञभाषितंश्रुत्वा विचिन्त्येत्यमृषा मृषायते । रक्षो विदित्वाखिलभूतहृत्स्थित:स्वानां निरोद्धुं भगवान् मनो दधे ॥ २५ ॥
itthaṁ mitho ’tathyam ataj-jña-bhāṣitaṁśrutvā vicintyety amṛṣā mṛṣāyaterakṣo viditvākhila-bhūta-hṛt-sthitaḥsvānāṁ niroddhuṁ bhagavān mano dadhe
तावत् प्रविष्टास्त्वसुरोदरान्तरंपरं न गीर्णा: शिशव: सवत्सा: । प्रतीक्षमाणेन बकारिवेशनंहतस्वकान्तस्मरणेन रक्षसा ॥ २६ ॥
tāvat praviṣṭās tv asurodarāntaraṁparaṁ na gīrṇāḥ śiśavaḥ sa-vatsāḥpratīkṣamāṇena bakāri-veśanaṁhata-sva-kānta-smaraṇena rakṣasā
तान् वीक्ष्य कृष्ण: सकलाभयप्रदोह्यनन्यनाथान् स्वकरादवच्युतान् । दीनांश्च मृत्योर्जठराग्निघासान्घृणार्दितो दिष्टकृतेन विस्मित: ॥ २७ ॥
tān vīkṣya kṛṣṇaḥ sakalābhaya-pradohy ananya-nāthān sva-karād avacyutāndīnāṁś ca mṛtyor jaṭharāgni-ghāsānghṛṇārdito diṣṭa-kṛtena vismitaḥ
कृत्यं किमत्रास्य खलस्य जीवनंन वा अमीषां च सतां विहिंसनम् । द्वयं कथं स्यादिति संविचिन्त्यज्ञात्वाविशत्तुण्डमशेषदृग्घरि: ॥ २८ ॥
kṛtyaṁ kim atrāsya khalasya jīvanaṁna vā amīṣāṁ ca satāṁ vihiṁsanamdvayaṁ kathaṁ syād iti saṁvicintyajñātvāviśat tuṇḍam aśeṣa-dṛg ghariḥ
तदा घनच्छदा देवा भयाद्धाहेति चुक्रुशु: । जहृषुर्ये च कंसाद्या: कौणपास्त्वघबान्धवा: ॥ २९ ॥
tadā ghana-cchadā devābhayād dhā-heti cukruśuḥjahṛṣur ye ca kaṁsādyāḥkauṇapās tv agha-bāndhavāḥ
तच्छ्रुत्वा भगवान्कृष्णस्त्वव्यय: सार्भवत्सकम् । चूर्णीचिकीर्षोरात्मानं तरसा ववृधे गले ॥ ३० ॥
tac chrutvā bhagavān kṛṣṇastv avyayaḥ sārbha-vatsakamcūrṇī-cikīrṣor ātmānaṁtarasā vavṛdhe gale
ततोऽतिकायस्य निरुद्धमार्गिणोह्युद्गीर्णदृष्टेर्भ्रमतस्त्वितस्तत: । पूर्णोऽन्तरङ्गे पवनो निरुद्धोमूर्धन् विनिर्भिद्य विनिर्गतो बहि: ॥ ३१ ॥
tato ’tikāyasya niruddha-mārgiṇohy udgīrṇa-dṛṣṭer bhramatas tv itas tataḥpūrṇo ’ntar-aṅge pavano niruddhomūrdhan vinirbhidya vinirgato bahiḥ
तेनैव सर्वेषु बहिर्गतेषुप्राणेषु वत्सान् सुहृद: परेतान् । दृष्टया स्वयोत्थाप्य तदन्वित: पुन-र्वक्त्रान्मुकुन्दो भगवान् विनिर्ययौ ॥ ३२ ॥
tenaiva sarveṣu bahir gateṣuprāṇeṣu vatsān suhṛdaḥ paretāndṛṣṭyā svayotthāpya tad-anvitaḥ punarvaktrān mukundo bhagavān viniryayau
पीनाहिभोगोत्थितमद्भुतं मह-ज्ज्योति: स्वधाम्ना ज्वलयद् दिशो दश । प्रतीक्ष्य खेऽवस्थितमीशनिर्गमंविवेश तस्मिन् मिषतां दिवौकसाम् ॥ ३३ ॥
pīnāhi-bhogotthitam adbhutaṁ mahajjyotiḥ sva-dhāmnā jvalayad diśo daśapratīkṣya khe ’vasthitam īśa-nirgamaṁviveśa tasmin miṣatāṁ divaukasām
ततोऽतिहृष्टा: स्वकृतोऽकृतार्हणंपुष्पै: सुगा अप्सरसश्च नर्तनै: । गीतै: सुरा वाद्यधराश्च वाद्यकै:स्तवैश्च विप्रा जयनि:स्वनैर्गणा: ॥ ३४ ॥
tato ’tihṛṣṭāḥ sva-kṛto ’kṛtārhaṇaṁpuṣpaiḥ sugā apsarasaś ca nartanaiḥgītaiḥ surā vādya-dharāś ca vādyakaiḥstavaiś ca viprā jaya-niḥsvanair gaṇāḥ
तदद्भुतस्तोत्रसुवाद्यगीतिका-जयादिनैकोत्सवमङ्गलस्वनान् । श्रुत्वा स्वधाम्नोऽन्त्यज आगतोऽचिराद्दृष्ट्वा महीशस्य जगाम विस्मयम् ॥ ३५ ॥
tad-adbhuta-stotra-suvādya-gītikā-jayādi-naikotsava-maṅgala-svanānśrutvā sva-dhāmno ’nty aja āgato ’cirāddṛṣṭvā mahīśasya jagāma vismayam
राजन्नाजगरं चर्म शुष्कं वृन्दावनेऽद्भुतम् । व्रजौकसां बहुतिथं बभूवाक्रीडगह्वरम् ॥ ३६ ॥
rājann ājagaraṁ carmaśuṣkaṁ vṛndāvane ’dbhutamvrajaukasāṁ bahu-tithaṁbabhūvākrīḍa-gahvaram
एतत् कौमारजं कर्म हरेरात्माहिमोक्षणम् । मृत्यो: पौगण्डके बाला दृष्ट्वोचुर्विस्मिता व्रजे ॥ ३७ ॥
etat kaumārajaṁ karmaharer ātmāhi-mokṣaṇammṛtyoḥ paugaṇḍake bālādṛṣṭvocur vismitā vraje
नैतद् विचित्रं मनुजार्भमायिन:परावराणां परमस्य वेधस: । अघोऽपि यत्स्पर्शनधौतपातक:प्रापात्मसाम्यं त्वसतां सुदुर्लभम् ॥ ३८ ॥
naitad vicitraṁ manujārbha-māyinaḥparāvarāṇāṁ paramasya vedhasaḥagho ’pi yat-sparśana-dhauta-pātakaḥprāpātma-sāmyaṁ tv asatāṁ sudurlabham
सकृद् यदङ्गप्रतिमान्तराहितामनोमयी भागवतीं ददौ गतिम् । स एव नित्यात्मसुखानुभूत्यभि-व्युदस्तमायोऽन्तर्गतो हि किं पुन: ॥ ३९ ॥
sakṛd yad-aṅga-pratimāntar-āhitāmanomayī bhāgavatīṁ dadau gatimsa eva nityātma-sukhānubhūty-abhi-vyudasta-māyo ’ntar-gato hi kiṁ punaḥ
श्रीसूत उवाच इत्थं द्विजा यादवदेवदत्त:श्रुत्वा स्वरातुश्चरितं विचित्रम् । पप्रच्छ भूयोऽपि तदेव पुण्यंवैयासकिं यन्निगृहीतचेता: ॥ ४० ॥
śrī-sūta uvācaitthaṁ dvijā yādavadeva-dattaḥśrutvā sva-rātuś caritaṁ vicitrampapraccha bhūyo ’pi tad eva puṇyaṁvaiyāsakiṁ yan nigṛhīta-cetāḥ
श्रीराजोवाचब्रह्मन्कालान्तरकृतं तत्कालीनं कथं भवेत् । यत् कौमारे हरिकृतं जगु: पौगण्डकेऽर्भका: ॥ ४१ ॥
śrī-rājovācabrahman kālāntara-kṛtaṁtat-kālīnaṁ kathaṁ bhavetyat kaumāre hari-kṛtaṁjaguḥ paugaṇḍake ’rbhakāḥ
तद् ब्रूहि मे महायोगिन्परं कौतूहलं गुरो । नूनमेतद्धरेरेव माया भवति नान्यथा ॥ ४२ ॥
tad brūhi me mahā-yoginparaṁ kautūhalaṁ guronūnam etad dharer evamāyā bhavati nānyathā
वयं धन्यतमा लोके गुरोऽपि क्षत्रबन्धव: । वयं पिबामो मुहुस्त्वत्त: पुण्यं कृष्णकथामृतम् ॥ ४३ ॥
vayaṁ dhanyatamā lokeguro ’pi kṣatra-bandhavaḥvayaṁ pibāmo muhus tvattaḥpuṇyaṁ kṛṣṇa-kathāmṛtam
श्रीसूत उवाच इत्थं स्म पृष्ट: स तु बादरायणि-स्तत्स्मारितानन्तहृताखिलेन्द्रिय: । कृच्छ्रात् पुनर्लब्धबहिर्दृशि: शनै:प्रत्याह तं भागवतोत्तमोत्तम ॥ ४४ ॥
śrī-sūta uvācaitthaṁ sma pṛṣṭaḥ sa tu bādarāyaṇistat-smāritānanta-hṛtākhilendriyaḥkṛcchrāt punar labdha-bahir-dṛśiḥ śanaiḥpratyāha taṁ bhāgavatottamottama