Canto 10, Chapter 41
श्रीशुक उवाच स्तुवतस्तस्य भगवान् दर्शयित्वा जले वपु: । भूय: समाहरत् कृष्णो नटो नाट्यमिवात्मन: ॥ १ ॥
śrī-śuka uvācastuvatas tasya bhagavāndarśayitvā jale vapuḥbhūyaḥ samāharat kṛṣṇonaṭo nāṭyam ivātmanaḥ
सोऽपि चान्तर्हितं वीक्ष्य जलादुन्मज्य सत्वर: । कृत्वा चावश्यकं सर्वं विस्मितो रथमागमत् ॥ २ ॥
so ’pi cāntarhitaṁ vīkṣyajalād unmajya satvaraḥkṛtvā cāvaśyakaṁ sarvaṁvismito ratham āgamat
तमपृच्छद्धृषीकेश: किं ते दृष्टमिवाद्भुतम् । भूमौ वियति तोये वा तथा त्वां लक्षयामहे ॥ ३ ॥
tam apṛcchad dhṛṣīkeśaḥkiṁ te dṛṣṭam ivādbhutambhūmau viyati toye vātathā tvāṁ lakṣayāmahe
श्रीअक्रूर उवाच अद्भुतानीह यावन्ति भूमौ वियति वा जले । त्वयि विश्वात्मके तानि किं मेऽदृष्टं विपश्यत: ॥ ४ ॥
śrī-akrūra uvācaadbhutānīha yāvantibhūmau viyati vā jaletvayi viśvātmake tānikiṁ me ’dṛṣṭaṁ vipaśyataḥ
यत्राद्भुतानि सर्वाणि भूमौ वियति वा जले । तं त्वानुपश्यतो ब्रह्मन् किं मे दृष्टमिहाद्भुतम् ॥ ५ ॥
yatrādbhutāni sarvāṇibhūmau viyati vā jaletaṁ tvānupaśyato brahmankiṁ me dṛṣṭam ihādbhutam
इत्युक्त्वा चोदयामास स्यन्दनं गान्दिनीसुत: । मथुरामनयद् रामं कृष्णं चैव दिनात्यये ॥ ६ ॥
ity uktvā codayām āsasyandanaṁ gāndinī-sutaḥmathurām anayad rāmaṁkṛṣṇaṁ caiva dinātyaye
मार्गे ग्रामजना राजंस्तत्र तत्रोपसङ्गता: । वसुदेवसुतौ वीक्ष्य प्रीता दृष्टिं न चाददु: ॥ ७ ॥
mārge grāma-janā rājaṁstatra tatropasaṅgatāḥvasudeva-sutau vīkṣyaprītā dṛṣṭiṁ na cādaduḥ
तावद् व्रजौकसस्तत्र नन्दगोपादयोऽग्रत: । पुरोपवनमासाद्य प्रतीक्षन्तोऽवतस्थिरे ॥ ८ ॥
tāvad vrajaukasas tatrananda-gopādayo ’grataḥpuropavanam āsādyapratīkṣanto ’vatasthire
तान् समेत्याह भगवानक्रूरं जगदीश्वर: । गृहीत्वा पाणिना पाणिं प्रश्रितं प्रहसन्निव ॥ ९ ॥
tān sametyāha bhagavānakrūraṁ jagad-īśvaraḥgṛhītvā pāṇinā pāṇiṁpraśritaṁ prahasann iva
भवान् प्रविशतामग्रे सहयान: पुरीं गृहम् । वयं त्विहावमुच्याथ ततो द्रक्ष्यामहे पुरीम् ॥ १० ॥
bhavān praviśatām agresaha-yānaḥ purīṁ gṛhamvayaṁ tv ihāvamucyāthatato drakṣyāmahe purīm
श्रीअक्रूर उवाच नाहं भवद्भ्यां रहित: प्रवेक्ष्ये मथुरां प्रभो । त्यक्तुं नार्हसि मां नाथ भक्तं ते भक्तवत्सल ॥ ११ ॥
śrī-akrūra uvācanāhaṁ bhavadbhyāṁ rahitaḥpravekṣye mathurāṁ prabhotyaktuṁ nārhasi māṁ nāthabhaktaṁ te bhakta-vatsala
आगच्छ याम गेहान्न: सनाथान्कुर्वधोक्षज । सहाग्रज: सगोपालै: सुहृद्भिश्च सुहृत्तम ॥ १२ ॥
āgaccha yāma gehān naḥsa-nāthān kurv adhokṣajasahāgrajaḥ sa-gopālaiḥsuhṛdbhiś ca suhṛttama
पुनीहि पादरजसा गृहान् नो गृहमेधिनाम् । यच्छौचेनानुतृप्यन्ति पितर: साग्नय: सुरा: ॥ १३ ॥
punīhi pāda-rajasāgṛhān no gṛha-medhināmyac-chaucenānutṛpyantipitaraḥ sāgnayaḥ surāḥ
अवनिज्याङ्घ्रियुगलमासीत्श्लोक्यो बलिर्महान् । ऐश्वर्यमतुलं लेभे गतिं चैकान्तिनां तु या ॥ १४ ॥
avanijyāṅghri-yugalamāsīt ślokyo balir mahānaiśvaryam atulaṁ lebhegatiṁ caikāntināṁ tu yā
आपस्तेऽङ्घ्य्रवनेजन्यस्त्रींल्लोकान् शुचयोऽपुनन् । शिरसाधत्त या: शर्व: स्वर्याता: सगरात्मजा: ॥ १५ ॥
āpas te ’ṅghry-avanejanyastrīḻ lokān śucayo ’punanśirasādhatta yāḥ śarvaḥsvar yātāḥ sagarātmajāḥ
देवदेव जगन्नाथ पुण्यश्रवणकीर्तन । यदूत्तमोत्तम:श्लोक नारायण नमोऽस्तु ते ॥ १६ ॥
deva-deva jagan-nāthapuṇya-śravaṇa-kīrtanayadūttamottamaḥ-ślokanārāyaṇa namo ’stu te
श्रीभगवानुवाचआयास्ये भवतो गेहमहमार्यसमन्वित: । यदुचक्रद्रुहं हत्वा वितरिष्ये सुहृत्प्रियम् ॥ १७ ॥
śrī-bhagavān uvācaāyāsye bhavato gehamaham arya-samanvitaḥyadu-cakra-druhaṁ hatvāvitariṣye suhṛt-priyam
श्रीशुक उवाच एवमुक्तो भगवता सोऽक्रूरो विमना इव । पुरीं प्रविष्ट: कंसाय कर्मावेद्य गृहं ययौ ॥ १८ ॥
śrī-śuka uvācaevam ukto bhagavatāso ’krūro vimanā ivapurīṁ praviṣṭaḥ kaṁsāyakarmāvedya gṛhaṁ yayau
अथापराह्ने भगवान् कृष्ण: सङ्कर्षणान्वित: । मथुरां प्राविशद् गोपैर्दिदृक्षु: परिवारित: ॥ १९ ॥
athāparāhne bhagavānkṛṣṇaḥ saṅkarṣaṇānvitaḥmathurāṁ prāviśad gopairdidṛkṣuḥ parivāritaḥ
ददर्श तां स्फाटिकतुङ्गगोपुर-द्वारां बृहद्धेमकपाटतोरणाम् । ताम्रारकोष्ठां परिखादुरासदा-मुद्यानरम्योपवनोपशोभिताम् ॥ २० ॥ सौवर्णशृङ्गाटकहर्म्यनिष्कुटै:श्रेणीसभाभिर्भवनैरुपस्कृताम् । वैदूर्यवज्रामलनीलविद्रुमै-र्मुक्ताहरिद्भिर्वलभीषु वेदिषु ॥ २१ ॥ जुष्टेषु जालामुखरन्ध्रकुट्टिमे-ष्वाविष्टपारावतबर्हिनादिताम् । संसिक्तरथ्यापणमार्गचत्वरांप्रकीर्णमाल्याङ्कुरलाजतण्डुलाम् ॥ २२ ॥ आपूर्णकुम्भैर्दधिचन्दनोक्षितै:प्रसूनदीपावलिभि: सपल्लवै: । सवृन्दरम्भाक्रमुकै: सकेतुभि:स्वलङ्कृतद्वारगृहां सपट्टिकै: ॥ २३ ॥
dadarśa tāṁ sphāṭika-tuṇga-gopura-dvārāṁ bṛhad-dhema-kapāṭa-toraṇāmtāmrāra-koṣṭhāṁ parikhā-durāsadāmudyāna-ramyopavanopaśobhitām
तां सम्प्रविष्टौ वसुदेवनन्दनौवृतौ वयस्यैर्नरदेववर्त्मना । द्रष्टुं समीयुस्त्वरिता: पुरस्त्रियोहर्म्याणि चैवारुरुहुर्नृपोत्सुका: ॥ २४ ॥
tāṁ sampraviṣṭau vasudeva-nandanauvṛtau vayasyair naradeva-vartmanādraṣṭuṁ samīyus tvaritāḥ pura-striyoharmyāṇi caivāruruhur nṛpotsukāḥ
काश्चिद् विपर्यग्धृतवस्त्रभूषणाविस्मृत्य चैकं युगलेष्वथापरा: । कृतैकपत्रश्रवनैकनूपुरानाङ्क्त्वा द्वितीयं त्वपराश्च लोचनम् ॥ २५ ॥
kāścid viparyag-dhṛta-vastra-bhūṣaṇāvismṛtya caikaṁ yugaleṣv athāparāḥkṛtaika-patra-śravanaika-nūpurānāṅktvā dvitīyaṁ tv aparāś ca locanam
अश्नन्त्य एकास्तदपास्य सोत्सवाअभ्यज्यमाना अकृतोपमज्जना: । स्वपन्त्य उत्थाय निशम्य नि:स्वनंप्रपाययन्त्योऽर्भमपोह्य मातर: ॥ २६ ॥
aśnantya ekās tad apāsya sotsavāabhyajyamānā akṛtopamajjanāḥsvapantya utthāya niśamya niḥsvanaṁprapāyayantyo ’rbham apohya mātaraḥ
मनांसि तासामरविन्दलोचन:प्रगल्भलीलाहसितावलोकै: । जहार मत्तद्विरदेन्द्रविक्रमोदृशां ददच्छ्रीरमणात्मनोत्सवम् ॥ २७ ॥
manāṁsi tāsām aravinda-locanaḥpragalbha-līlā-hasitāvalokaiḥjahāra matta-dviradendra-vikramodṛśāṁ dadac chrī-ramaṇātmanotsavam
दृष्ट्वा मुहु: श्रुतमनुद्रुतचेतसस्तंतत्प्रेक्षणोत्स्मितसुधोक्षणलब्धमाना: । आनन्दमूर्तिमुपगुह्य दृशात्मलब्धंहृष्यत्त्वचो जहुरनन्तमरिन्दमाधिम् ॥ २८ ॥
dṛṣṭvā muhuḥ śrutam anudruta-cetasastaṁ tat-prekṣaṇotsmita-sudhokṣaṇa-labdha-mānāḥānanda-mūrtim upaguhya dṛśātma-labdhaṁhṛṣyat-tvaco jahur anantam arindamādhim
प्रासादशिखरारूढा: प्रीत्युत्फुल्लमुखाम्बुजा: । अभ्यवर्षन् सौमनस्यै: प्रमदा बलकेशवौ ॥ २९ ॥
prāsāda-śikharārūḍhāḥprīty-utphulla-mukhāmbujāḥabhyavarṣan saumanasyaiḥpramadā bala-keśavau
दध्यक्षतै: सोदपात्रै: स्रग्गन्धैरभ्युपायनै: । तावानर्चु: प्रमुदितास्तत्र तत्र द्विजातय: ॥ ३० ॥
dadhy-akṣataiḥ soda-pātraiḥsrag-gandhair abhyupāyanaiḥtāv ānarcuḥ pramuditāstatra tatra dvijātayaḥ
ऊचु: पौरा अहो गोप्यस्तप: किमचरन्महत् । या ह्येतावनुपश्यन्ति नरलोकमहोत्सवौ ॥ ३१ ॥
ūcuḥ paurā aho gopyastapaḥ kim acaran mahatyā hy etāv anupaśyantinara-loka-mahotsavau
रजकं कञ्चिदायान्तं रङ्गकारं गदाग्रज: । दृष्ट्वायाचत वासांसि धौतान्यत्युत्तमानि च ॥ ३२ ॥
rajakaṁ kañcid āyāntaṁraṅga-kāraṁ gadāgrajaḥdṛṣṭvāyācata vāsāṁsidhautāny aty-uttamāni ca
देह्यावयो: समुचितान्यङ्ग वासांसि चार्हतो: । भविष्यति परं श्रेयो दातुस्ते नात्र संशय: ॥ ३३ ॥
dehy āvayoḥ samucitānyaṅga vāsāṁsi cārhatoḥbhaviṣyati paraṁ śreyodātus te nātra saṁśayaḥ
स याचितो भगवता परिपूर्णेन सर्वत: । साक्षेपं रुषित: प्राह भृत्यो राज्ञ: सुदुर्मद: ॥ ३४ ॥
sa yācito bhagavatāparipūrṇena sarvataḥsākṣepaṁ ruṣitaḥ prāhabhṛtyo rājñaḥ su-durmadaḥ
ईदृशान्येव वासांसि नित्यं गिरिवनेचर: । परिधत्त किमुद्वृत्ता राजद्रव्याण्यभीप्सथ ॥ ३५ ॥
īdṛśāny eva vāsāṁsīnityaṁ giri-vane-caraḥparidhatta kim udvṛttārāja-dravyāṇy abhīpsatha
याताशु बालिशा मैवं प्रार्थ्यं यदि जिजीवीषा । बध्नन्ति घ्नन्ति लुम्पन्ति दृप्तं राजकुलानि वै ॥ ३६ ॥
yātāśu bāliśā maivaṁprārthyaṁ yadi jijīvīṣābadhnanti ghnanti lumpantidṛptaṁ rāja-kulāni vai
एवं विकत्थमानस्य कुपितो देवकीसुत: । रजकस्य कराग्रेण शिर: कायादपातयत् ॥ ३७ ॥
evaṁ vikatthamānasyakupito devakī-sutaḥrajakasya karāgreṇaśiraḥ kāyād apātayat
तस्यानुजीविन: सर्वे वास:कोशान्विसृज्य वै । दुद्रुवु: सर्वतो मार्गं वासांसि जगृहेऽच्युत: ॥ ३८ ॥
tasyānujīvinaḥ sarvevāsaḥ-kośān visṛjya vaidudruvuḥ sarvato mārgaṁvāsāṁsi jagṛhe ’cyutaḥ
वसित्वात्मप्रिये वस्त्रे कृष्ण: सङ्कर्षणस्तथा । शेषाण्यादत्त गोपेभ्यो विसृज्य भुवि कानिचित् ॥ ३९ ॥
vasitvātma-priye vastrekṛṣṇaḥ saṅkarṣaṇas tathāśeṣāṇy ādatta gopebhyovisṛjya bhuvi kānicit
ततस्तु वायक: प्रीतस्तयोर्वेषमकल्पयत् । विचित्रवर्णैश्चैलेयैराकल्पैरनुरूपत: ॥ ४० ॥
tatas tu vāyakaḥ prītastayor veṣam akalpayatvicitra-varṇaiś caileyairākalpair anurūpataḥ
नानालक्षणवेषाभ्यां कृष्णरामौ विरेजतु: । स्वलङ्कृतौ बालगजौ पर्वणीव सितेतरौ ॥ ४१ ॥
nānā-lakṣaṇa-veṣābhyāṁkṛṣṇa-rāmau virejatuḥsv-alaṅkṛtau bāla-gajauparvaṇīva sitetarau
तस्य प्रसन्नो भगवान् प्रादात्सारूप्यमात्मन: । श्रियं च परमां लोके बलैश्वर्यस्मृतीन्द्रियम् ॥ ४२ ॥
tasya prasanno bhagavānprādāt sārūpyam ātmanaḥśriyaṁ ca paramāṁ lokebalaiśvarya-smṛtīndriyam
तत: सुदाम्नो भवनं मालाकारस्य जग्मतु: । तौ दृष्ट्वा स समुत्थाय ननाम शिरसा भुवि ॥ ४३ ॥
tataḥ sudāmno bhavanaṁmālā-kārasya jagmatuḥtau dṛṣṭvā sa samutthāyananāma śirasā bhuvi
तयोरासनमानीय पाद्यं चार्घ्यार्हणादिभि: । पूजां सानुगयोश्चक्रे स्रक्ताम्बूलानुलेपनै: ॥ ४४ ॥
tayor āsanam ānīyapādyaṁ cārghyārhaṇādibhiḥpūjāṁ sānugayoś cakresrak-tāmbūlānulepanaiḥ
प्राह न: सार्थकं जन्म पावितं च कुलं प्रभो । पितृदेवर्षयो मह्यं तुष्टा ह्यागमनेन वाम् ॥ ४५ ॥
prāha naḥ sārthakaṁ janmapāvitaṁ ca kulaṁ prabhopitṛ-devarṣayo mahyaṁtuṣṭā hy āgamanena vām
भवन्तौ किल विश्वस्य जगत: कारणं परम् । अवतीर्णाविहांशेन क्षेमाय च भवाय च ॥ ४६ ॥
bhavantau kila viśvasyajagataḥ kāraṇaṁ paramavatīrṇāv ihāṁśenakṣemāya ca bhavāya ca
न हि वां विषमा दृष्टि: सुहृदोर्जगदात्मनो: । समयो: सर्वभूतेषु भजन्तं भजतोरपि ॥ ४७ ॥
na hi vāṁ viṣamā dṛṣṭiḥsuhṛdor jagad-ātmanoḥsamayoḥ sarva-bhūteṣubhajantaṁ bhajator api
तावाज्ञापयतं भृत्यं किमहं करवाणि वाम् । पुंसोऽत्यनुग्रहो ह्येष भवद्भिर्यन्नियुज्यते ॥ ४८ ॥
tāv ajñāpayataṁ bhṛtyaṁkim ahaṁ karavāṇi vāmpuṁso ’ty-anugraho hy eṣabhavadbhir yan niyujyate
इत्यभिप्रेत्य राजेन्द्र सुदामा प्रीतमानस: । शस्तै: सुगन्धै: कुसुमैर्माला विरचिता ददौ ॥ ४९ ॥
ity abhipretya rājendrasudāmā prīta-mānasaḥśastaiḥ su-gandhaiḥ kusumairmālā viracitā dadau
ताभि: स्वलङ्कृतौ प्रीतौ कृष्णरामौ सहानुगौ । प्रणताय प्रपन्नाय ददतुर्वरदौ वरान् ॥ ५० ॥
tābhiḥ sv-alaṅkṛtau prītaukṛṣṇa-rāmau sahānugaupraṇatāya prapannāyadadatur vara-dau varān
सोऽपि वव्रेऽचलां भक्तिं तस्मिन्नेवाखिलात्मनि । तद्भक्तेषु च सौहार्दं भूतेषु च दयां पराम् ॥ ५१ ॥
so ’pi vavre ’calāṁ bhaktiṁtasminn evākhilātmanitad-bhakteṣu ca sauhārdaṁbhūteṣu ca dayāṁ parām
इति तस्मै वरं दत्त्वा श्रियं चान्वयवर्धिनीम् । बलमायुर्यश: कान्तिं निर्जगाम सहाग्रज: ॥ ५२ ॥
iti tasmai varaṁ dattvāśriyaṁ cānvaya-vardhinīmbalam āyur yaśaḥ kāntiṁnirjagāma sahāgrajaḥ